Kā uzdrīkstēties iekarot meiteņu sirdis? Šīs domas ielavās manā prātā kā sērga apšaubāma indieša salātos. Protams, ka visa pamatā tam seko slimīga vēlme aplaimot daiļā dzimuma pārstāves ar "mīlas injekcijām" jeb kā tautā saka - "sadurt to kurmi" vai "izcirst to eglīti".
Taču kā lai integrē savu "imigrantu" apsolītajā zemē ja parādes diriģents domā tikai ar savu nūju?
Padomi ir daudz un dažādi, tipiskākie no tiem parasti ir - "Tev jābūt sev pašam, esi pārliecināts par sevi, esi sliktais puika, esi džentlmenis vai izmanto hloroformu."
Un tie visi strādā konkrētajās situācijās - izņemot hloroformu, tas strādā vienmēr...bet diemžēl tas ir varen riskants pasākums, un izvarošana, lai arī cik labi citreiz izklausītos, ir krimināli sodāma padarīšana, tāpēc to variantu labāk atstāt savā samaitātajā fantāziju pasaulē.
Taču atgriežoties pie tēmas - viens no svarīgākajiem elementiem sekmīgās "medībās" ir cienīt savu upuri, bet nebaidīties no tā - un nemest pim*i krūmos pat pēc piecdesmit pirmās neveiksmes.
Viena no tipiskākajām kļūdām ir "suņa - pastnieka sindroms", tas ir kad tu dzenies kā tāds krancis pakaļ tai pasta mašīnai, ar cerību šo noķert un izvālēt viņu kā 5. gadā, bet kad noķer vairs nezini ko ar viņu darīt, un sāc dzīties pakaļ nākamajai.
Šajos betona džungļos ir viegli apjukt, tik daudz stirniņu, tik maz laika... pilns ar hiēnām un jēriem vilku drānās - taču mēs varam būt zelta dievi stirniņu acīs , tikai un vienīgi tad, kad tādi būsim savējās...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru