Šis moments man lika aizdomāties par to, cik ļoti man pietrūkst tēvs, kurš varētu man pirms miega nošļupstēt 2L aliņa (turpmāk minēšu kā "stilbs") anotāciju, likt aizskriet pēc Pall Mall, iepist pa pakausi vai vienkārši izklaidēt mani piekaujot māti ar ziepēm zeķē (neatstāj zilumus).
Ja vien tēvs bērnībā nebūtu aizgājis pēc piena un nolēmis neatgriezties. Tad man būtu iespēja ātrāk apgūt visas dzīves patiesības, nejau caur sāpīgu pieredzi.
Sākot ar pašiem pirmajiem dzīves soļiem, viņš mācītu man braukt ar riteni un kā jau atbildīgs Tēvs, ļautu braukāt tikai pa drošu un zināmu maršrutu - līdz ielas gala nočņikam!
Papa ļautu man kļūt patstāvīgam un iemācīt naudas vērtību, sūtot mani uz stroiku strādāt, kur es iemācītos ne tikai kā sajaukt betonu, bet arī krievu valodu un daiļdzeršanas pamatprincipus.
Es būtu jau agrāk zinājis, ka uz randiņu jāņem rozes, jātiekas pie laimas pulksteņa un jāpaceļ kreklam apkakle gaisā, lai kuces lūzt aiz kaifa.
Ietaupītu laiku saprotot, ka nebija jēga iet augstskolā, jo mācīties nav būtiski, jo dzīvē galvenais ir blats un zamuķīt kaut ko savu.
Tērēju savu laiku mēģinot sevi pierādīt visiem citiem cilvēkiem, kuri ienāca manā dzīve, kaut tikai pietiktu ar tēvu, kurš mani spētu motivēt līdz pašai virsotnei ar zelta frāzēm - "tu esi mēsls" , "tēti, skaties kā es māku" un pretīm dzirdot "atpisies" vai "papis malā no teļļuka, pirdien".
Eh... nu labi, pohuj.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru