Mēs iepazināmies tālajā divi tūkstoši ceturtajā gadā Vecrīgā - tā laika alkonautikas galvenajā štābā, dēvētā par "kvadrātu", kura bija iemīļota vieta tādiem alkohola pionieriem kā pankiem,metinātājiem un vienkārši dzērājiem.
Man, kā jau zaļknābim, kurš ar alkoholu vēl nebija dejojis līnijdejas, šīs aprindas un to uzskati bija kas jauns, neredzēts un visi likās tik atšķirīgi, ar savu pieeju un dzīves filosofiju.
Ronalds bija panks, kurš naski skrūvēja vaļā divlitrīgo alus pudeli agrā decembra rītā, un ar izteiktu kaisli malkoja tās saturu. No aukstuma viņam bija zilas lūpas, un pusgarās, dzeltenās bikses nelikās īpaši piemērotas gadalaikam, taču tas nebija nekāds traucēklis.
Pirmais iespaids par Ronaldu, atzīšos, man nebija nekāds labais. Viņš bija kārns, maza auguma, ar ziliem matiem un kaitinošu seju. Tā vien gribējās lai viņš ar savām zilajām lūpām un žagatas balsi iet smirdēt kaut kur citur. Taču laika gaitā, kā gadījās, kā nē - šis personāžs kļuva par vienu no maniem labākajiem draugiem. Ronalds īsti nekad nekur neiederējās, bet tajā pat laikā iederējās visur. Viņš bija pravietis un alkohols bija viņa bībele. Īstens antivaronis, taču cilvēks ar lielu sirdi, kurš nekad nepameta draugu skaidrā prātā.
Ikdienā viņš bija kluss un nosvērts cilvēks, taču sasniedzot noteiktu alkohola koncentrācijas pakāpi asinīs, viņš mēdza pārtapt par traģikomiskāko tēlu, kādu jebkad esmu sastapis. Tas bija kā cirkā vērot lāci uz vienriteņa - it kā smieklīgi, bet tajā pašā laikā, diezgan skumji. Tādas lietas kā pamošanās ziemā, piecos no rīta pamestā ēkā bezpajumtnieku apskāvienos bez apaviem, vai kāda Imantas narkomānu perēklī ar miglā tītu atmiņu par aizgājušo nedēļu nebija nekas unikāls.
Tas bija kā neapstādināms spēks - alkohola virpulis, kurš ierāva visus, kas gadījās tā ceļā un izpostīja jebkādas veselā saprāta robežas, un mēs ar Ronaldu bijām tā centrā. Tie bija zelta laiki. Un paņemt trotuāru tuvplānā bija vienīgais atkāpšanās ceļš.
Nauda nebija šķērslis un alkohols lija kā no pārpilnības raga. Mēs dzērām no jūras, no upēm un pat no nabām. Gadi gāja uz priekšu, un Ronalds iesaistījās dažādās apšaubāmās naudas atmazgāšanas shēmās - tagad viņam pieder televīzijas kompānija Vācijā un viņš ir apceļojis puspasauli,bet es joprojām sēžu šeit - "kvadrātā" un gaidu kad kāds piemetīs naudu aliņam...
Man, kā jau zaļknābim, kurš ar alkoholu vēl nebija dejojis līnijdejas, šīs aprindas un to uzskati bija kas jauns, neredzēts un visi likās tik atšķirīgi, ar savu pieeju un dzīves filosofiju.
Ronalds bija panks, kurš naski skrūvēja vaļā divlitrīgo alus pudeli agrā decembra rītā, un ar izteiktu kaisli malkoja tās saturu. No aukstuma viņam bija zilas lūpas, un pusgarās, dzeltenās bikses nelikās īpaši piemērotas gadalaikam, taču tas nebija nekāds traucēklis.
Pirmais iespaids par Ronaldu, atzīšos, man nebija nekāds labais. Viņš bija kārns, maza auguma, ar ziliem matiem un kaitinošu seju. Tā vien gribējās lai viņš ar savām zilajām lūpām un žagatas balsi iet smirdēt kaut kur citur. Taču laika gaitā, kā gadījās, kā nē - šis personāžs kļuva par vienu no maniem labākajiem draugiem. Ronalds īsti nekad nekur neiederējās, bet tajā pat laikā iederējās visur. Viņš bija pravietis un alkohols bija viņa bībele. Īstens antivaronis, taču cilvēks ar lielu sirdi, kurš nekad nepameta draugu skaidrā prātā.
Ikdienā viņš bija kluss un nosvērts cilvēks, taču sasniedzot noteiktu alkohola koncentrācijas pakāpi asinīs, viņš mēdza pārtapt par traģikomiskāko tēlu, kādu jebkad esmu sastapis. Tas bija kā cirkā vērot lāci uz vienriteņa - it kā smieklīgi, bet tajā pašā laikā, diezgan skumji. Tādas lietas kā pamošanās ziemā, piecos no rīta pamestā ēkā bezpajumtnieku apskāvienos bez apaviem, vai kāda Imantas narkomānu perēklī ar miglā tītu atmiņu par aizgājušo nedēļu nebija nekas unikāls.
Tas bija kā neapstādināms spēks - alkohola virpulis, kurš ierāva visus, kas gadījās tā ceļā un izpostīja jebkādas veselā saprāta robežas, un mēs ar Ronaldu bijām tā centrā. Tie bija zelta laiki. Un paņemt trotuāru tuvplānā bija vienīgais atkāpšanās ceļš.
Nauda nebija šķērslis un alkohols lija kā no pārpilnības raga. Mēs dzērām no jūras, no upēm un pat no nabām. Gadi gāja uz priekšu, un Ronalds iesaistījās dažādās apšaubāmās naudas atmazgāšanas shēmās - tagad viņam pieder televīzijas kompānija Vācijā un viņš ir apceļojis puspasauli,bet es joprojām sēžu šeit - "kvadrātā" un gaidu kad kāds piemetīs naudu aliņam...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru