Tagad esmu šeit, piedūmotā istabā ar grādīgo dziru pie rokas, ir beidzies ledus, un sviedri sāk kondensēties mazās pilītēs uz manas pieres, jūtu, ka esmu iejuties pareizajā tēlā... šonakt dzims kas skarbs, bet patiess. Ļaujot pirkstiem filigrāni slīdēt pa klaviatūras taustiņiem, un vērojot kā vārdi veido teikumus un teikumi veido rindkopas - tas liek man aizdomāties par nebeidzamo informācijas daudzumu, kas pulsē man apkārt un sakņojas no visuma cepures gala līdz pat dziļākajiem prāta galaktiku nostūriem.
Bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts... Šis stāsts būs nedaudz citādāks, un ir speciāli veltīts cilvēkiem ar vājiem nerviem un bērniem.
Daudzi mani pazīst (bet es laprāt pazīstu daudzas) kā nosvērtu, gaisīgu personību, kas kā naktstauriņš siltā pavasara vakarā maigi plivinās gar Tavas omītes kapu.
Viss sākās ar manu dzimšanas brīdi - kurš teorētiski nemaz nenotika. Īstenībā viss notika tieši pretēji.
Tas kurš piedzima pirmais, nebija ne vista, ne kreisā ola un pat ne Borisa Jeļcina aknu ciroze vai Putina balle.
Tas bija mans loceklis. Jā, tieši tā! Un nemaz neķiķiniet, mazās vagīnas...
Sākumā piedzima mans loceklis, un tikai ar laiku tam uzaugu es - cilvēks jeb kaut kas uz to pusi.
Laika gaitā notika kaut kas neticams (daudzas joprojām netic) - es viņu pāraugu, un cilvēki ikdienā sāka pievērst lielāku uzmanību man.
Loceklis, maigi izsakoties, jutās nenovērtēts, vientuļš un izmisis - joprojām Bolderājas mežos katras piekdienas 13. datumā var dzirdēt viņa kliedzienus, kas nedaudz atgādina pērkonu, tikai miklāk...
Tā nu tagad cenšos neļaut, manam "super (m)ego" daiktam kontrolēt manu dzīvi, taču apzinos, ka realitātē es esmu viņa loceklis. Tāda nu ir tā ironija - būt sava locekļa loceklim - ielieciet mani, lūdzu, biksēs... biksītēs...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru